Aijas Zariņas ceļš uz ideju
Līdz 11.martam Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls skatāma retrospektīva nepieradināmās latviešu mākslinieces Aijas Zariņas personālizstāde Princese uz zirņa. Divas svētdienas, 11.februārī un 11.martā, plkst.15:00 ekspozīcijas telpās Svētdienas sarunas muzejā ar Aiju.
Aija Zariņa (1954) ir viena no pretrunīgāk vērtētajām latviešu māksliniecēm, kuras personālizstādēm bijusi arī skandaloza rezonanse. Sarežģīta un talantīga personība. Mūžīgā opozicionāre, bezkompromisu cilvēks, taisna, vienmēr ceļā uz IDEJU. Heroisks tēls, kas latviešu mākslā dominējošajā kamerrakstura tonī ienes vērienu un drosmi. XX gadsimta 80.gados Aija uzdrīkstējās lauzt tradicionālo sociālisma mākslas kanonu, reducējot glezniecību līdz zīmējuma kontūrai, krāsu kontrastiem, izvēršot to arī telpā.
Aijas mākslu raksturo ekspresīva izteiksme: lielākoties vērienīgi darbi, tīro krāsu intensitāte — maksimāla, it kā tīši akcentēts formas robustums. Viņas mākslas valoda — radikāla, tieša un brutāla. Viņas mākslas mērķi — sociālpolitiski un vispārcilvēciski.
Aijas darbības amplitūda ir plaša: gleznotāja veidojusi instalācijas, vides objektus, land art darbus, performances, scenogrāfiju teātra izrādēm, grafikas un grāmatu noformējumu.
Princese uz zirņa rāda Aijas glezniecību, sākot no agrīnā perioda 80.gadu sākumā, kad viņa gleznoja ainavas, klusās dabas un žanra ainas, līdz 2007. gadā veidotajām kompozīcijām. Princese uz zirņa — jūtīga un niķīga, nepiekāpīga un paģēroša kā pašas Aijas māksla.
Izstādes atklāšana 9.februārī bija arī grāmatas Aija atvēršanas svētki. Apgāds — Blankenfelde.
Aijas Zariņas gleznu izstāde "Mans ceļš" skatāma Prāgas Kampa muzejā
[01.02.2008]
Aija Zariņa
Foto: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
No 7. februāra līdz 23. martam Prāgas Kampa muzejā varēs skatīt pazīstamās latviešu mākslinieces Aijas Zariņas gleznu izstādi "Mans ceļš". Izstādē būs redzami Aijas Zariņas pēdējo gadu darbi, kuros joprojām spēcīgi izpaužas mākslinieces ideālisma gars.
Izstādes iniciatore ir Latvijas Vēstniece Čehijas Republikā Argita Daudze, pēc kuras iniciatīvas ar Aijas Zariņas darbiem tika iepazīstināta Prāgas Kampa muzeja dibinātāja un slavenā čehu mākslas mecenāte Meda Mladeka.
Organizatori ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Prāgas Kampa muzejs, Latvijas Ārlietu Ministrija un Latvijas Vēstniecība Čehijā. Izstādes kuratore ir Elita Ansone un galvenais atbalstītājs "Rietumu Banka".
Aija Zariņa kļuva pazīstama 20. gadsimta 80. gados, kad ar savu emocionāli tiešo gleznošanas stilu pārkāpa padomju ēras ideoloģijas robežas. Tajā laikā viņas darbi tika raksturoti kā izmisīgi, konfliktējoši un uzbrūkoši, turklāt cauri tiem vijās sievietes seksualitāte, kas nebūt nebija pieņemami aizspriedumainajai sabiedrībai.
Aijas Zariņas personālizstāde „Daugaviņa” (5)
Ingrīda Ivane, 27.06.2008. 12:25
0 | 0
Galerijā „Daugava” skatāma Aijas Zariņas jaunākā personālizstāde „Daugaviņa”.
Galerijas:
Aijas Zariņas personālizstāde „Daugaviņa”
Astoņdesmito gadu dusmīgās, drosmīgās, dumpinieciskās mākslinieces rokraksts, šķiet, ir nekļūdīgi atpazīstams – tīras krāsas, tīras līnijas, mazliet bērnišķīgi, mazliet skarbi laukumi, lakoniski tēli un tajos koncentrētas idejas. Darbi, ko varētu salīdzināt ar vizualizētām haikām vai aforismiem.
Izstādē skatāmi pavisam astoņpadsmit gleznojumi, kas tapuši no 2007. līdz šim gadam.
Šoreiz darbi liekas izstaro īpašu gaismu – dzeltenas debesis un pasaules telpa, violeta jūra, rozā, zelta, sarkani akcenti. Dzeltenā gaisma un dzeltenā laiva, pār kuru liecas varavīksnes loki („Sapnis”), sārti rožainā „Daugaviņa” ar oranžo dzelzceļa tiltu – tieši tāda, lai par to runātu siltā un pamazināmā intonācijā (kas nav tas pats pazemināt).
Lai arī darbos redzamie tēli šķiet vienkārši, pat pārlieku, ieskatoties rūpīgāk, var nolasīt ne tikai vienu vēstījuma slāni vien. Piemēram, darbā „Dzīve (Ēdājs)”, kurā kādam karote sastingusi pusceļā uz muti, bļodiņā spoguļojas debesu jums ar mākoņiem (kas rīta stundai šorīt mutē?).
Savdabīgie skatpunkti un leņķi, kādos attēloti gleznās redzamie cilvēki, piedod papildus emocionalitāti. „Pateicība” – reveransā noliecies tēls, kaut kur zem skatītāja, arī „Peldētāja” (ūdenī redzama tikai seja) tverta no pāri pasaulei esoša skatpunkta (kuram tas pieder? vai tā ir skatītāja visvarenība?). Bet varbūt tas ir leņķis, kādā uz pasauli veras „Skatītāja”, kuras galva nedabiski noliekta perpendikulāri kaklam.
Arī darbu nosaukumi balansē uz robežas starp lakonismu un poētizāciju, to vidū tādi kā „Trompešu gaisma”, „Es un manas bruņas” vai „Saules meitas”. Tēlu vizuālā poetizācija izteikti parādās darbos „Draugs” – sastapšanās ar kādu citpasaules būtni, siltā (draudzīgā) dzeltenā krāsā, „Pieskāriens” – maigs putna pieskāriens virs galvas, tiklab reāls, kā simbolisks, un „Cerības” – tikai seja ar augšupvērstu skatienu.
Mākslinieces spēju rokrakstu varēt, pierāda vienīgais darbs, kas atšķiras kā materiāla ziņā (akrils, pārējiem darbiem – eļļa), tā arī stilistiski – „Roze” – reālistiski uzgleznots, tikko uzplaucis rozes zieds.
Emocionāli pacilājoša, pat mazliet gaisīga ir darbu noskaņa, kur gaisīgums ir nevis aušība, bet, kā teiktu Milans Kundera, izstaro „esības nepanesamo vieglumu”.
AIJA ZARIŅA
SARUNAS PAR MĀKSLU RĪGĀ
12.01.2004. - 24.01.2004.
No 2004. gada 12. līdz 24. janvārim Rīgas Galerijas otrajā stāvā apskatāma mākslinieces Aijas Zariņas izstāde “Sarunas par mākslu Rīgā
Intervijās māksliniece mēģinājusi noskaidrot, kāda ir mākslas loma sabiedrības attīstībā, un kas par to nes atbildību.
“Savā ilgstošajā darbībā mākslas laukā mākslas vārdā bieži esmu realizējusi savas karjeras un biznesa intereses. Esmu stāvējusi Mākslai aiz lielās muguras, realizējot vairāk savas amatnieciskās un filozofiskās idejas. Negribu vairs lietot mākslas vārdu formāli. Jaunajam laikmetam iestājoties, es saprotu, ka reāli tikai Māksla var veidot jaunu izpratni un jaunu domāšanu. To var saukt arī par jauno ideoloģiju. E. Repšes vai kādai citai valdībai būtu jānodrošina godīga saimnieciskā darbība, bet mākslai būtu jānodrošina ceļš uz attīstītas sabiedrības veidošanu. Šī filma ir sarunas ar mākslas ierēdņiem par to, kā viņi šodien redz savu lomu un nes savu atbildību.” A. Zariņa
Aija Zariņa dzimusi 1954. gadā. 1982. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot gleznotājas specialitāti un maģistra grādu. Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1983. gada.
Nozīmīgākās personālizstādes – “Gids” galerijā “Noass” Rīgā (1999.), “Aija zīmē. Aija zīmē” Valsts Mākslas muzejā Rīgā (1998.), “Dievmātes galva” Rīgas Galerijā (1996.), izstāžu cikls „Kentaurs, putns un zilonis” Rīgā, izstāde galerijā „Galerie du Rond Point” Parīzē (1992.), izstāde Ed. Nahamkina Mākslas galerijā Ņujorkā (1989.).
Nozīmīgākās grupu izstādes – “Maigās svārstības” Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (2002.) un izstāžu zālē “Latvija” (1990.) Rīgā, “Māja Bolderājā” Bolderājā, Rīgā (1997.), "Personal Time. Art of Estonia, Latvia and Lithuania: 1945–1996" Mūsdienu mākslas centrā Zamek Ujazdowski, Varšavā, Polijā un Centrālā izstāžu zālē Manēža, Sanktpēterburgā, Krievijā (1996.), "Riga – Lettische Avantgarde" Kunsthalle Berlīnē, izstāžu zālē Weserburg Brēmenē un pilsētas galerijā Im Sophienhof Ķīlē, Vācijā (1988., 1989.).
Strādājusi Valsts Mākslas muzejā sabiedrisko attiecību jomā, darbojusies kā kuratore – organizējusi izstādi „Antiņš” Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls 2001. gadā.
